Latvija kompensācijas no Krievijas var saņemt tikai tālā nākotnē
http://www.delfi.lv/news/national/politics/krievijas-vesturnieks-latvija-kompensacijas-no-krievijas-var-sanemt-tikai-tala-nakotne.d?id=39149299
LETA | 17. jūnijs 2011
Krievija varētu izmaksāt kompensācijas Latvijai par Padomju Savienības okupācijas laikā veiktajām represijām tikai tālā nākotnē, piektdien konferencē “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” sacīja Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs.
Viņš norādīja, ka pašlaik Krievijā valda autoritārisms, bet ir cerības, ka, Krievijai kļūstot demokrātiskai, tā varētu brīvprātīgi nolemt sāk izmaksāt kompensācijas. Piemēram, Vācija nolēma samaksāt 2500 eiro (1757 latus) katram ebrejam, kas izdzīvoja Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburgas) blokādes laikā Otrā pasaules kara laikā. Šādu summu varētu izmaksāt arī Latvijas iedzīvotājiem, kuri cietuši no padomju represijām, norādīja Sokolovs.
Konferences debašu un jautājumu daļā tika pausta neizpratne par šādu pieeju kompensāciju aprēķināšanā, kurā netiek ņemta vērā Latvijas atšķirīgā situācija, jo mūsu valsts 50 gadus bija okupēta.
Arī ekonomists Uldis Osis konferencē atzina, ka piekrīt Sokolova pieejai, ka konkrētiem indivīdiem ir vislielākās iespējas saņemt kompensācijas par viņiem nodarītājiem zaudējumiem. Viņš gan piebilda, ka darbs pie valsts zaudējumu apzināšanas ir lietderīgs, jo tā rezultātus var izmantot starptautisko attiecību jomā.
Sokolovs skaidroja, ka teorētiski ir iespējams aprēķināt atšķirību starp valsts pašreizējo ekonomisko attīstību un to ekonomikas lielumu, kāds būtu sasniegts, ja okupācija nebūtu notikusi. Taču ir jāņem vērā, ka padomju laikā tika izmaksāti dažādi sociālie pabalsti un pensijas un veikti dažādi citi ieguldījumi, tamdēļ varētu arī runāt par to, ka Latvija ir parādā PSRS jeb tās tiesiskajai mantiniecei Krievijai.
Savukārt Latvijas pētnieki konferencē norādīja, ka cilvēkgadu zaudējumu vērtības aprēķināšana ir sarežģīta, jo atšķirīgi koeficienti ir jāpiemēro gan darbspējas vecumam, gan pārējiem dzīves gadiem.
Kā ziņots, šodien un rīt notiks starptautiska konference “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”, informēja Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere.
Konference tiek organizēta, lai veicinātu objektīvu, zinātniskajā apritē akceptētu izpratni par PSRS okupācijas nodarījumiem un iespējamiem to seku pārvarēšanas ceļiem.
Konferenci organizē Vaidere un Latvijas Okupācijas izpētes biedrība ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā un Eiropas Parlamenta informācijas biroja atbalstu.
Posted by mice at 08:30
Bez Staļina impērija vairs nesanāk…
Krievijas vēsturnieks, daudzu grāmatu autors Boriss Sokolovs iemantojis īpašu atzinību kā objektīvs Otrā pasaules kara vēstures pētnieks un kļuvis pazīstams ar uzskatiem, kas bieži atrodas radikālā pretrunā ar mūsdienu Krievijā vispārpieņemtajiem vēstures traktējumiem.
Vēstures zinātņu kandidāts Sokolovs, piemēram, ir pārliecināts, ka Krievijai vajadzētu atvainoties Baltijas valstīm par Staļina noziegumiem.
Šomēnes B. Sokolovs atkārtoti uzturējās Rīgā un rudenī atkal būs Latvijas viesis, piedaloties septembrī gaidāmajā Latvijas vēsturnieku kongresā. Patlaban zinātnieks strādā pie apjomīgas grāmatas par Krievijas 20. gadsimta militārajiem zaudējumiem.
– Pirms 10 gadiem publiski izteicāties, ka Krievijai vajadzētu atvainoties Baltijas valstīm, Somijai, Polijai un Rumānijai par to, ko Staļina režīms tām nodarījis. Vai pa šo laiku tāds Maskavas žests kļuvis ticamāks vai ir vēl neticamāks?
B. Sokolovs: – Nē, nekas nav mainījies. Kā netaisījās, tā arī netaisās atvainoties. Ja nu vienīgi ir mikroskopisks progress Katiņas jautājumā. Visi dokumenti par Katiņu, starp citu, tā arī nav atslepenoti. Formālā izmeklēšana ir noslēgusies bez vainīgo nosaukšanas.
– Kādā formā, jūsuprāt, Krievijai atvainošanās būtu jāpauž?
– Tam vajadzētu būt vienkāršam paziņojumam, ko sacītu valsts prezidents vai kāds cits no augstākajām valsts amatpersonām. Piemēram, ka Krievija nožēlo tos nodarījumus, ko PSRS paveikusi pret saviem kaimiņiem 1939./1940. gadā. Es pat nedomāju, ka jāatvainojas katram un par katru lietu atsevišķi. Visu taču var izdarīt ar vienu frāzi. Bet pat to negrasās darīt. Baidās, ka pēc atvainošanās kaimiņi var pieprasīt kompensāciju.
– Konferencē “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” 17. jūnijā referējāt par PSRS Baltijai nodarītajiem zaudējumiem un iespējām tos kompensēt…
– Krievijas sabiedriskā doma pat ļoti nav noskaņota atzīt, ka Padomju Savienība kādam būtu nodarījusi materiālo kaitējumu un ka tas būtu jākompensē. Gluži otrādi – Krievijas sabiedriskā doma ir pārliecināta, ka visi kaimiņi ir parādā Krievijai. Tā ir domāšana, kas pastāvēja vēl pirmspadomju laikā. Krievu inteliģences un vienkāršās tautas viedoklis šajā ziņā kopumā sakrīt: dižā tauta – cietēja, un visiem tai par kaut ko ir jābūt pateicīgiem un parādā.
– Vai vispār varētu pienākt tāds brīdis, kad Krievija būs gatava kaut ko kompensēt?
– Tas jau nav atkarīgs no sabiedrības viedokļa, bet no politiskās vadības. Pie pašreizējās Krievijas politiskās vadības kaut kas tāds ir absolūti izslēgts. Kas attiecas uz ekonomisko zaudējumu apjomu, tad aprēķināt to varbūt arī var. Kompensēt? Tas nav ticami. Tomēr, manuprāt, tiem cilvēkiem, kas cietuši no staļiniskajām represijām, bet vēl ir dzīvi, vai arī represēto radiniekiem kompensācijas izmaksāt gan vajadzētu. Līdzīgi kā tagad rīkojas Vācija, kas izmaksāja kompensācijas holokaustā cietušajiem un vergu darbos nodarbinātajiem.
– Represētajiem Krievijas pilsoņiem kompensācijas taču tiek maksātas.
– Tie ir graši. Piemaksas pie pensijas. Kādi 5% jeb apmēram tūkstotis rubļu (aptuveni 20 latu).
– Krievijas akadēmiķis, sociologs Genādijs Osipovs Krievijas medijos jūs ir nosaucis par “pašu nenogurdināmāko un profesionālāko [vēstures] falsifikatoru”. Kā tas ir – strādāt ar tādu “birku”?
– Nekas. Falsifikācijās mani apvaino, bet grāmatas vēl pagaidām iespiež. Tie, kas saka, ka esmu falsifikators, spriež: tas nevar būt tāpēc, ka tas nevar būt. Viņi paši nodarbojas ar vēstures viltošanu, tamdēļ tiem nepieciešams norādīt uz kādu citu.
– Apvainojumi nāk no Krievijas prezidenta īpašās komisijas cīņai pret vēstures falsifikācijām?
– Nu, tā ir diezgan amorfa struktūra, kurā sēž ierēdņi. Teorētiski viņiem jāsanāk divas reizes gadā, bet nezinu, vai tas vispār notiek. Viņu problēma ir tā, ka nav definēts, kas ir falsifikācija. Nav tāda saraksta ar tēzēm, kas būtu uzskatāms par vēstures faktu falsifikāciju. Līdz ar to viņi paši nezina, ar ko cīnās. Par lielākajiem falsifikatoriem parasti nosauc publicistu Marku Soloņinu un Viktoru Suvorovu. Bet viņu grāmatas turpina iznākt samērā lielās tirāžās. Drukāt tās nav aizliegts, jo tad tā būtu cenzūra, bet tas jau nozīmētu ļoti būtiskas Krievijas sabiedriskās dzīves izmaiņas. Spiedienu uz izdevniecībām izdara vienīgi gadījumos, kad runa ir par politisko opozicionāru darbiem. Proti, ja vara uzskata, ka šis cilvēks var būt politiski bīstams, viņa darbus drukāt neļaus. Vēsturnieki pie tādiem nepieder.
– Kādās tirāžās iznāk vēstures grāmatas?
– Apmēram 4000 eksemplāros.
– Krievijai tas nav daudz…
– Vēsturiskām grāmatām Krievijai tas ir normāls metiens. Baidos, ka vēstures bestselleru laiks ir pagājis. Populārākais temats ir 20. gadsimta vēsture, Otrais pasaules karš, vēl arī 20. – 50. gadu padomju vēsture, atsevišķi projekti – tādi kā atombumba un tamlīdzīgi. Ņikitas Hruščova laiks nav diez ko populārs.
– Kāpēc?
– Sabiedrība nesaista kādus svarīgus notikumus ar Hruščova laiku. Kosmosa programma? Tā jau ir temats pats par sevi. Hruščovu Krievijā neuzskata par svarīgu figūru. Svarīgākais ir Staļins. Pat Ļeņins nešķiet tik būtisks. Cari arī nav populāri.
– Esmu runājis ar jūsu kolēģiem, kas teic, ka destaļinizācijas process Krievijā tomēr notiek…
– To ir grūti pateikt. Visādā gadījumā Staļins joprojām ir populārs. Viņa vārdu saista ar impēriju, bet impēriskā domāšana vairāk vai mazāk piemīt visai Krievijas elitei. Tā labprāt vēlētos impēriju arī bez Staļina, taču kaut kā vairs nesanāk.
– Daudzus pārsteidza jūsu apgalvojums, ka PSRS Otrajā pasaules karā zaudējusi 43 miljonus cilvēku, nevis 27 miljonus, kā sprieda Mihaila Gorbačova laikos.
– Pēdējie aprēķini rāda, ka zaudējumi patiesi ir nedaudz mazāki – apmēram 40 miljoni. Tie ir tikai bojāgājušie. Savus secinājumus izdarīju, balstoties pirmskara un pēckara tautas skaitīšanas rezultātos un ņemot vērā sieviešu īpatsvara pieaugumu pēc kara. Būtu pārāk sarežģīti te izklāstīt metodoloģiju, bet, ticiet man, no gaisa šie skaitļi nav grābti. Armijas zaudējumi bija apmēram 26,9 miljoni. Pārējais ir civiliedzīvotāji. Pagaidām neviens vēl nav mēģinājis pierādīt šo skaitļu nepareizumu.
– Tik milzīgi skaitļi liek apšaubīt Krievijā dominējošo uzskatu, ka padomju armija bijusi laba karotāja, īpaši kara beigās.
– Tā ir tīrā Aizsardzības ministrijas propaganda. Patiesībā sarkanā armija no profesionālā viedokļa bija ļoti vāja. Arī 1945. gadā tā karoja vājāk par Vācijas vērmahtu. Mītu par sarkano armiju ir milzums. Mīts tāpat ir uzskats, ka iedzīvotājiem vācu okupētajās teritorijās dzīve bijusi sliktāka nekā neokupētajās. To var apgāzt ar vienu faktu: okupētajās teritorijās kanibālisma gadījumi bija ārkārtīgi reti un tos parasti novēroja bloķētajās padomju partizānu vienībās. Dokumenti liecina par kanibālismu partizānu vienībās Krimā un Odesas akmeņlauztuvēs. Savukārt neokupētajā PSRS teritorijā kanibālismu varēja vērot ne tikai aplenktajā Ļeņingradā. Tas bija izplatīts valstī no Maskavas līdz pat Vidusāzijai, Sibīrijai, Tālajiem Austrumiem. Arī par to ir dokumenti. Tātad bads un trūkums neokupētajās teritorijās bija vēl lielāks nekā okupētajās.
– Kad Krievijas sabiedrība sāks karu uzlūkot neizskaistināti, reāli, nevis tikai kā abstraktu varonību un triumfu?
– Redziet, Krievijas militārā vēsture kopš senseniem laikiem bijusi ārkārtīgi mitoloģizēta. Vēl padomju gados tika deklarēts, ka visi kari, kurus Krievija izkarojusi, bijuši taisnīgi. Kā likums, tur bija absolūti fantastiska statistika par zaudējumiem un spēku samēriem. Tas attiecas arī uz Pirmo pasaules karu, kurā Krievija patiesībā zaudēja. Objektīvas militārās vēstures bijis ļoti maz. Ne Anglijas, ne Vācijas vai ASV kara vēsturē jūs ar tādu mitoloģizācijas pakāpi nesastapsities. Bet pie mums pat vēl nav atslepenoti Otrā pasaules kara militāro operāciju plāni! Viss balstās tikai memuāros un atsevišķos dokumentos. Ja atklātu plānus, izrādītos, ka padomju karamāksla nemaz nav tik spoža, kā to pūlas apgalvot. Pie mums vēsturnieki parasti operāciju ieceres skaidro ar atpakaļejošu datumu – atkarībā no tā, kas tika panākts, un tad teic, ka to jau arī gribēja. Ja paraudzītos, kādi patiesībā uzdevumi tika izvirzīti un kas no tā iznāca, tad viss vairs tik spožs neliktos. Mēs taču pat nezinām, kāds bija 1945. gada Berlīnes operācijas plāns un tā kodētais nosaukums!
Krievijas vēsturniece: deportācijām nebija pamata
genocids iz gulags.lv (gulags.wordpress.com) – 10. jūn., 20:03, 5 klikšķi
Padomju teroram un deportācijām Baltijā 1941. gada 14. jūnijā nebija nekādas iekšpolitiskas nepieciešamības. ”Tā bija momentāna traģēdija,” aizvadītajā sestdienā radiostacijā ”Eho Moskvi” uzsvēra vēsturniece no Sanktpēterburgas Jūlija Kantora.Vēstures zinātņu doktore tika aicināta uzstāties radiostacijas ēterā rubrikā ”Uzvaras cena” saistībā ar 70. gadadienu kopš okupēto Baltijas valstu iedzīvotāju masveida deportācijām. Vēsturniece atgādināja, ka represijas notika ārpustiesas kārtībā, pat bez padomju juridisko normu ievērošanas līdzīgi kā agrāk citviet PSRS teritorijās. Staļina ieskatā, tas bija preventīvs pasākums, kura uzdevums, izsakoties tā laika oficiālās padomju retorikas stilā, bija ”iznīcināt augsni pretpadomju darbībām”. Akcijas iniciators neapšaubāmi bija PSRS kompartija, bet galvenais īstenotājs un plānotājs – partijas ”zobens” NKVD jeb PSRS Iekšlietu tautas komisariāts. Atbildot uz raidījuma vadītāja jautājumu, vai kādas pretpadomju darbības tobrīd bijušas vērojamas, Kantora atbildēja noliedzoši: ”Nav ne mazākā pamata uzskatīt, ka padomju deportācijas Baltijā bija kaut cik iekšpolitiski pamatotas.”
Sanktpēterburgas vēsturniece, kas specializējusies Baltijas jautājumos, pauda uzskatu, ka padomju ienākšanu Baltijas iedzīvotāji neapšaubāmi sagaidījuši ”vēsi”, taču nekāda pretestība nav izrādīta: ”Daudzmaz nozīmīgas publiskas vai masveida uzstāšanās netika fiksētas. Pat padomju specdienestiem neko tādu nereģistrēja.” Kantora uzskata, ka pasivitāti daļēji var izskaidrot ar autoritārisma gadu ietekmi, kad demokrātiskā un liberālā sabiedriskā doma tika minimizēta. Neapmierinātība ar armijas likvidēšanu un īpašumu nacionalizēšanu, kā arī pilsoņiem neierastu varas struktūras radīšanu sabiedrībā pastāvēja, taču tā neizpaudās uz āru
Kantora uzskata, Baltijas valstu vadītāji un diplomāti 1939./ 1940. gadā tomēr pārāk viegli padevās padomju diplomātiskajam un pēc tam militārajam spiedienam. Tiesa, zināmu lomu tajā spēlēja nepieciešamība manevrēt starp Vāciju un PSRS, bet Lietuvas gadījumā Maskava panāca piekāpību ar ”saldo kumosu – Viļņu”, kas tika atdota Lietuvai pēc Polijas okupācijas.
Turklāt, ja 1940. gada jūnija vidus padomju ultimāti tiktu noraidīti, uzbrukuma gatavībā atradās dažādu ieroču šķiru PSRS karaspēka daļas ap 400 tūkstošu vīru sastāvā. Maskava nopietni gatavojās karadarbībai.
Izvēloties terminu tā laika notikumu apzīmēšanai, Jūlija Kantora runā par Baltijas valstu aneksiju, taču piebilst: ”Pirmais, kurš attiecībā uz Baltijas valstīm lietoja jēdzienu ”okupācija”, bija biedrs Staļins. Tas ir PSRS Ārlietu tautas komisariāta dokumentos. Viņš saka: ”Ja ne mēs, tad vācieši jūs okupēs.”
Plašāk savu pozīciju lasītājiem Krievijā Kantora grasās izklāstīt grāmatā ”Baltija – karš bez noteikumiem. 1939 – 1945”, kas, pēc viņas vārdiem, jau nodota tipogrāfijā. Grāmata balstīta Baltijas valstu un Krievijas arhīvu materiālos.
Filed under: represijas, Vēsture ‘>
Konference “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”
Šī gada 17. – 18. jūnijā Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijā notiks starptautiskā konference „Padomju Savienības okupācijas nodarītie zaudējumi Baltijā”. Konferences organizatori – Eiropas Parlamenta deputāte Prof.Inese Vaidere (ETP grupa) un Latvijas Okupācijas izpētes biedrība (LOIB) – uz konferenci ir aicinājuši virkni zinātnieku un ekspertu – Eiropas Parlamenta deputātus, zinātniekus no Gruzijas, Polijas, Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, kā arī Latvijas vēsturniekus, vides zinību speciālistus un ekspertus – lai iepazītos ar gadu gaitā veiktajiem pētījumiem un skatījumu uz padomju okupācijas ietekmi uz Baltijas valstu tautsaimniecību un vidi. Konference tiek organizēta ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā un Eiropas Parlamenta informācijas biroja atbalstu.
Konferences pirmās dienas ietvaros tiks skatītas tēmas, kas skar tautsaimniecības jautājumus, savukārt tās otrā diena tiks veltīta padomju okupācijas ietekmei uz vidi.
Pirms 71 gada trīs Baltijas valstis zaudēja neatkarību padomju okupācijas rezultātā. Baltijas valstu pievienošanās Eiropas Savienībai vairojusi mūsu valstu iedzīvotāju brīvību un labklājību, tomēr Eiropas sabiedrībā un politikā īpaša nozīme ir vienotas Eiropas vēstures izpratnes veidošanai par Baltijas valstu okupāciju, veicinot vienotu Eiropas vērtību telpu, kas balstās uz cilvēktiesību ievērošanu. Konferences organizatori ir pārliecināti, ka ar šo konferenci tiks aizsākta pilnvērtīga okupācijas seku apzināšanās un novērtēšana, lai deportāciju, teroru un ciešanu upuri, kurus nesa visas Baltijas valstis un arī citas bijušās padomju republikas, tiktu oficiāli atzīti arī starptautiskajā sabiedrībā.
Tā kā Latvijā vēl joprojām valda vēsturiskos faktos nepamatota domu un uzskatu dažādība par Otrā Pasaules kara beigu dienu, konferences organizatori cer, ka šī konference ne tikai skaidros ilgās padomju okupācijas ietekmi uz pirms tam plaukstošo Baltijas valstu tautsaimniecību un neskarto vidi, bet arī pieliks punktu diskusijām par 9. maija nozīmi, kas Eiropas sabiedrībā jau sen tiek atzīmēts kā Eiropas diena, Nacisma sagrāvi un Otrā Pasaules kara upurus pieminot 8. maijā.
Informācija par konferenci:
organizatoru pārstāvji
Tālr.: 29521934, 29223714
Kristovskis: tiklīdz būs nauda, PSRS radīto zaudējumu aprēķināšanas komisija pabeigs darbu
Ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis (V) pārliecināts, ka tiklīdz valstij būs līdzekļi, PSRS nodarīto zaudējumu aprēķināšanas komisiju atjaunos un darbs tiks cienīgi pabeigts, ceturtdien publicētajā intervijā “Latvijas Avīzei” paudis Kristovskis.
Komisijas darbs ir apturēts līdzekļu trūkuma dēļ, un “šobrīd ir izveidota Latvijas okupācijas izpētes biedrība, kas turpinās iesākto darbu, arī es to atbalstu”, atzinis ministrs.
Viņš arī paudis, ka attiecības ar Krieviju ir uzlabojušās, “vesela virkne procesu ir pavirzījušies uz priekšu, tostarp jautājumi, kas saistīti ar totalitāro pagātni”.
Zaudējumu aprēķināšanas komisija tika izveidota 2005. gadā, bet 2009. gadā, kad komisijas darbs jau tuvojās noslēgumam, ekonomiskās krīzes dēļ tās darbība tika apturēta. Kopš tā laika PSRS okupācijas radīto zaudējumu apkopošanu un aprēķināšanu turpina uz komisijas locekļu bāzes izveidotā sabiedriskā organizācija “Latvijas okupācijas izpētes biedrība” par privāti saziedotiem līdzekļiem.
Komisijas izveidi paredzēja Saeimas deklarācija “Par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu”.
Par iespējamu komisijas darba atjaunošanu jau interesējās arī Nacionālā apvienība VL-TB/LNNK, uzdodot premjeram jautājumus, kad valdība plāno atjaunot komisijas darbību, lai pabeigtu darbu pie PSRS okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanas, informācijas apkopošanas par represijām un masveida deportācijām un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanas.
http://delfi.lv/archive/article.php?id=37284236
Ģ.V.Kristovskis: esmu gandarīts, ka turpinās darbs pie okupācijas seku apzināšanas
| ziņa publicēta 17.12.2009 | izdrukas versija |
17. decembris (2009). Partijas „Pilsoniskā savienība” priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis uzskata, ka okupācijas seku apzināšana jāveic no visiem aspektiem – vēsturiskā, tiesiskā un materiālā. Kristovskis nolēmis atbalstīt Latvijas okupācijas izpētes biedrības (LOIB) darbu un līdzdalību tajā uzskata par loģisku sava darba turpinājumu.
Kristovskis, būdams Eiropas Parlamenta (EP) deputāts, pats ir devis nozīmīgu ieguldījumu totalitārā komunisma noziegumu atmaskošanā, kas pamatā saistīta ar vēsturiskā taisnīguma izpratnes veicināšanu. Viņa un vairāku citu EP deputātu izveidotā darba grupa “Vienota Eiropa. Vienota vēsture” panāca to, lai šī tēma EP nonāktu līdz augstākā līmeņa debatēm. Šīs grupas ietvaros arī tapa pētījums „1940. gada okupācijas sekas Latvijā”. Unikālas vēstures liecības sniedza Ģ.V.Kristovska un I. Vaideres atbalstītā Edvīna Šnores filma „Padomju stāsts”.
„Ticu, ka LOIB būs spējīga dot labu ieguldījumu, lai okupācijas sekas novērtētu tieši no materiālā aspekta – cik un kādi zaudējumi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem tika nodarīti okupācijas rezultātā. Esmu nolēmis atbalstīt biedrības darbu un novēlu tai izpildīt savu uzdevumu,” saka Ģ.V. Kristovskis.
Jau informējām, ka „Pilsoniskā savienība” Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete arī pieņēmusi lēmumu kļūt par LOIB biedru un sniegt savu ieguldījumu biedrības darbā.
LOIB mērķis ir pilnībā apzināt un aprēķināt PSRS okupācijas radītos zaudējumus Latvijai. Šo darbu iepriekš veica speciāli izveidota Ministru kabineta komisija, kuras darbību apturēja finansējuma trūkuma dēļ.
Informāciju sagatavoja Pilsoniskās savienības
preses sekretāre Dace Balode
http://pilsoniska-savieniba.lv/?s=1225407588&fu=read&id=908&open=1&ln=lv